Pirmsākumi

Atskatoties pagātnē pirmās iezīmes Hidromeliorācijas katedras izveidošanai var meklēt un saskatīt jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad sākās lauksaimniecības izglītības attīstība Rīgas Politehniskajā institūtā, Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, un īpaši, ar Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas izveidošanu 1939. gadā, kura 1944. gadā tika pārdēvēta par Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju.

No 1920. gada, kad Latvijas Augstskolas Inženierzinātņu fakultātē tika atvērta Kultūrtehnikas nodaļa ar specializāciju kultūrtehnikā un ģeodēzijā, līdz 1951. gadam tika sagatavoti 28 ģeodēzijas inženieri, 60 kultūrinženieri un 18 hidromeliorācijas speciālisti.

Sakarā ar kultūrtehnikas inženieru sagatavošanas izbeigšanu Latvijas Valsts universitātē (LVU) un meliorācijas darbu paplašināšanos Latvijas laukos, 1948. gadā pie Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) izveidoja Hidromeliorācijas fakultāti, kura darbības sākumā katru gadu uzņēma 50 studentus (latviešu un krievu grupās).

Hidromeliorācijas fakultāte dibināta 1948. gadā, taču par tās dzimšanas gadu uzskatāms 1947. gads, kad LLA nodibināja Zemes ierīcības fakultāti, kurai pēc gada sekoja Hidromeliorācijas fakultāte.

Jauno meliorācijas speciālistu (inženieris – hidrotehniķis) sagatavošanai Hidromeliorācijas fakultātē tika izveidotas 3 katedras: Hidromeliorācijas katedra, Hidrotehnisko būvju katedra un Būvniecības katedra.

PSRS Augstākās izglītības ministrijas pavēle Par Hidromeliorācijas fakultātes atvēršanu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā noteica, ka ar 1948./49. akadēmisko gadu LLA ir jāatver Hidromeliorācijas fakultāte un pirmajā kursā jāuzņem 50 studenti. Augstskolu lietu komiteja katrai augstskolai un fakultātei tolaik noteica, un ik gadus piesūtīja, uzņemšanas plānu, ko vajadzēja stingri ievērot. Studiju process tika organizēts pēc Maskavā izstrādāta specialitātes Nr. 1511 Hidromeliorācijas plāna.

50 studentus gadā HMF uzņēma līdz 1963. gadam.

Hidromeliorācijas katedra

Hidromeliorācijas katedru nodibināja 1951. gada 1. jūlijā, lai nodrošinātu profilējošo studiju kursu pasniegšanu jauno inženieru – hidrotehniķu sagatavošanā. Hidromeliorācijas katedra bija viena no profilējošām katedrām fakultātē. Par pirmo katedras vadītāju kļuva prof. Pēteris Konrāds (1951. – 1965.), kurš tika pieaicināts no LVU, kur jau pirms 2. pasaules kara lasīja lekcijas kultūrtehnikas nodaļā. P. Konrāds sāka katedras iekārtošanu un mācībspēku komplektēšanu fakultātes telpās jau Rīgā, Veidenbauma ielā (tagad Baznīcas iela) 4a.

Atbilstoši mācību plānam, katedrai bija jānodrošina docētāji speciālo priekšmetu apgūšanai: Lauksaimniecības hidrotehniskā meliorācija, Kultūrtehnikas pamati, Ūdenssaimniecības ekonomika, Meliorācijas darbu organizācija un tehnoloģija, Meliorācijas sistēmu ekspluatācija.

Katedras docētāji strādāja arī ar citu LLA fakultāšu studentiem: Agronomijas fakultātes studentiem tika pasniegts studiju kurss Meliorācija, Meža fakultātes studentiem – Meža zemju hidrotehniskā meliorācija. Pēc Lauksaimniecības ekonomikas fakultātes nodibināšanas tās studentiem bija jāapgūst kurss Lauksaimniecības meliorācija.

Lekcijas un praktiskie darbi tika vadīti latviešu un krievu valodās, jo Hidromeliorācijas un Agronomijas fakultātēs bija arī krievu valodas apmācības grupas.

Katedras kolektīvs bez auditorijas nodarbībām vadīja arī mācību un ražošanas prakses Melioratīvajā izmeklēšanā un Hidromeliorācijas sistēmu būvniecībā, gan Latvijas republikas objektos, gan aiz tās robežām. Prakšu laikā studenti pieredzējušu speciālistu vadībā apguva ģeodēzisko uzmērīšanu un meliorācijas objektu melioratīvo izmeklēšanu, praktizējās meliorācijas sistēmu būvniecībā, ekspluatācijā, apguva dažādas praktiskās iemaņas. Studentiem bija jāveic arī pētījumi par dažādiem ar meliorāciju saistītiem jautājumiem. Pēc piecu gadu apmācības katedras docētāji sadarbojoties ar Hidrotehnisko būvju un Būvniecības katedrām vadīja diplomprojektu izstrādi un organizēja diplomprojektu aizstāvēšanu. Diplomprojektu tematika bija daudzveidīga, tā aptvēra zemju nosusināšanas un apūdeņošanas jautājumu kompleksus risinājumus, saistībā ar veicamajiem kultūrtehniskiem pasākumiem, ceļu ierīkošanu, hidrotehnisko būvju projektēšanu. Tika izstrādāti meliorācijas sistēmu ekspluatācijas, hidromeliorācijas darbu organizācijas un tehnoloģiju projekti.

Paralēli mācību darbam, katedrā tika veikta arī zinātniskā darbība. Zinātniskās pētniecības darba galvenie virzieni sākumposmā bija saistīti ar zālāju izveidošanu kūdras augsnēs, pārplūstošo un pārpurvojušos palieņu saimniecisko izmantošanu (P. Konrāds).

Tika strādāts pie nosusināšanas jautājumiem lauksaimniecībā izmantojamās zemēs un dažāda tipa mežaudzēs (O. Sauka, J. Odiņš).

Plaši pētījumi tika veikti par polderiem. Tika izstrādātas rekomendācijas mitruma regulēšanas iespējām polderētajās platībās (T. Kadreviča). Pētīti jautājumi par augsnes mitruma regulēšanu ar divpusējas darbības drenu sistēmām, kā arī doti parametri divpusējas darbības drenu sistēmām un aprēķinu metodika sistēmu hidrauliskajiem aprēķiniem (V. Labrencis); pētījumi par polderu ekspluatācijas un rekonstrukcijas jautājumi (T. Kadreviča, V. Labrencis, U. Kļaviņš);

Ņemot vērā intensīvas lauksaimniecības prasības, katedrā tika pētītas augsnes mitruma regulēšanas iespējas lauksaimniecības zemēs. Tika izstrādātas apūdeņošanas normas dažādām lauksaimniecības kultūrām pie dažāda nokrišņu varbūtīguma (O. Sauka); pētīta drenu vadu hidrauliskā darbība pie dažādiem slīpumiem pārlieka mitruma apstākļos (J. Cimoška).

Katedrā tika uzsākti pētījumi par attīrītu notekūdeņu izmantošanu apūdeņošanai (O. Sauka, P. Bušmanis, V. Jansons, J. Krūklītis).

Pētījumu rezultāti un izstrādātās rekomendācijas sadarbojoties ar "Meliorprojektu" tika ieviestas ražošanā, izstrādājot meliorācijas projektus.

No 1961. - 1971. gadam katedrā darbojās Studentu projektēšanas birojs, ko vadīja V. Labrencis. Studenti pasniedzēju un "Meliorprojekts" speciālistu vadībā veica melioratīvo izmeklēšanu un izstrādāja meliorācijas projektus LLA mācību un pētījumu saimniecībās un daudzos kolhozos un sovhozos. Tika izstrādāti nosusināšanas projekti 16 tūkstošu hektāru lielai platībai.

Jau septiņdesmitajos gados O. Saukas vadībā katedrā pētījumos pastiprināta uzmanība tika pievērsta vides aizsardzības jautājumiem. Sākumā uzmanība tika pievērsta notekūdeņu izmantošanai. Idejas būtība – pie zināmiem nosacījumiem notekūdeņus iespējams izmantot noteiktu lauksaimniecības kultūru apūdeņošanai. Tiek taupīti ūdens resursi, notekūdeņos esošos biogēnos elementus var izmantot augi, bet augsne uztver un pārveido notekūdeņos esošo piesārņojumu videi nekaitīgā veidā. Šajā virzienā strādāja O. Sauka, P. Bušmanis, V. Jansons. Vēlāk uzmanība tika pievērsta arī šķidrmēslu izmantošanai. Tika pētīti to iestrādes tehnoloģiskie risinājumi, iestrādes normas, termiņi, pastiprināti uzmanību pievēršot vides aizsardzībai (O. Sauka, V. Jansons, R. Sudārs)

Katedra uzsāka un attīstīja sadarbību ar atbilstošām katedrām Igaunijas Lauksaimniecības akadēmijā un Lietuvas lauksaimniecības akadēmijā.

Videssaimniecības katedra

Vides un ūdenssaimniecības katedra

 1989. gadā Lauksaimniecības celtniecības fakultātē nodibināja Agroekoloģijas un ainavu arhitektūras katedru, ko līdz 1993. gadam vadīja doc. J. Švarcbahs. Vēlāk Agroekoloģijas katedru izformēja un daļu mācībspēku pārcēla uz Hidromeliorācijas katedru, ko pārdēvēja par Videssaimniecības katedru. Fakultātē uz Hidromeliorācijas specialitātes bāzes nodibināja jaunu – Videssaimniecības specialitāti.

Pēc 1991. gada attīstījās starptautiskās sadarbības iespējas. Darbs noritēja pie tēmām par Baltijas jūras vides aizsardzību no lauksaimniecības notecēm. Zinātniskās pētniecības darbā hidroinženierzinātnes un vides inženierzinātnes nozarēs Latvijā pēc 1991. gada bija iesaistīta LLU aģentūra Ūdenssaimniecības un zemes zinātniskais institūts (līdz 1997. g. - Valsts zinātniskās pētniecības institūts Lauksaimniecības polimēri un ūdenssaimniecība). 1998. gadā institūts tika integrēts LLU kā Ūdenssaimniecības un zemes zinātniskais institūts (ŪZZI). Mainoties sociāli ekonomiskajai iekārtai un Latvijai iestājoties ES, zinātniskās pētniecības virzienus Vides un ūdenssaimniecības katedrā nācās pieskaņot jauniem uzdevumiem un aktuālām pētījumu tēmām. Katedrā izveidojās divi galvenie pētniecības virzieni: lauksaimniecības ietekme uz vidi (P. Bušmanis, V. Jansons, R. Sudārs) un hidroloģisko procesu matemātiskā modelēšana (A. Zīverts, I. Jauja).

Attīstoties katedras zinātniskai darbībai ar vien lielāka uzmanība tika pievērsta vides aizsardzības jautājumiem, īpaši ūdeņu piesārņošanai ar augu barības vielām lauksaimniecības darbības rezultātā. Deviņdesmito gadu sākumā tika likvidētas lielsaimniecības, meliorācijas uzņēmumi, būtiski samazinājās hidromelioratīvo darbu apjomi, hidromeliorācijas nozarē strādājošo skaits. Tas ietekmēja arī katedras darba virzienus. 1993. gadā Hidromeliorācijas katedrai pievienoja daļu no Agroekoloģijas un ainavu arhitektūras katedras un Hidromeliorācijas katedra tika pārdēvēta par Videssaimniecības katedru.

Jaunās Videssaimniecības katedras pamatuzdevums bija izstrādāt mūsdienīgu pamatstudiju programmu, kurā apvienotos vides un ūdenssaimniecības interešu sfēras. Ar mācību prorektora P. Bušmaņa atbalstu un katedras vadītāja O. Saukas enerģiju tika rasta iespēja piedalīties starptautiskā projektā jaunu studiju programmu izstrādē. Sadarbībā ar Bonnas universitāti (Vācija) tika izstrādāta akadēmiskā pamatstudiju programma Vides zinātne un profesionālā studiju programma Vide un ūdenssaimniecība, kas tagad apvienotas vienā – profesionālā bakalaura studiju programmā Vide un ūdenssaimniecība.

Uzsākot darbu pie studiju programmas izveidošanas, tika izvirzīts mērķis nodrošināt fundamentālo un nozares pamatu apguvi, sagatavot teorētiski vispusīgi izglītotus vides un ūdenssaimniecības speciālistus, kuri spētu novērtēt vides un ūdenssaimniecības inženiertehniskās, ekonomiskās, kā arī ekoloģiskās iespējas un to atbilstību izvirzītajam mērķim, kā arī varētu turpināt pašizglītošanos.

Tika meklēti jauni pētniecības un praktiskās darbības virzieni. Ar 1993. gadu katedras kolektīvs pēc P. Bušmaņa iniciatīvas iesaistījās starptautiskos zinātniskos pētniecības projektos. 1994. gadā tika uzsākta lauksaimniecības noteču monitoringa sistēmas veidošana sadarbojoties ar Zviedrijas lauksaimniecības zinātņu universitāti un Norvēģijas Lauksaimniecības universitātes institūta Bioforsk zinātniekiem (P. Bušmanis, V. Jansons).

No 1993. gada katedras kolektīvs pēc mācību prorektora P. Bušmaņa (no 2002. g. – LLU rektora) iniciatīvas iesaistījās starptautiskos zinātniskās pētniecības projektos, kas katedrai pavēra jaunus pētījumu virzienus un prasīja izveidot to izpildes nodrošinājumu. Pie Vides un ūdenssaimniecības katedras Latvijā kopš 1994. gada tika pakāpeniski veidota lauksaimniecības noteču monitoringa sistēma. Šo darbu Latvijā vadīja un organizēja LLU Vides un ūdenssaimniecības katedra ciešā un ilggadējā sadarbībā ar starptautisko projektu partneriem - Zviedrijas Lauksaimniecības zinātņu universitāti un Norvēģijas Lauksaimniecības universitātes institūta Bioforsk zinātniekiem. Par īpašu sasniegumu uzskatāms prof. A. Zīverta izstrādātais METQ modelis un tā dažādās versijas. Modelis ir ieguvis starptautisku atzinību un tā pielietošana Latvijas apstākļos vēl joprojām dod vislabāko sakritību ar novērojumu datiem, salīdzinot ar citu modeļu pielietošanu. I. Jauja sekmīgi pielietoja METQ modeli Daugavas HES kaskādes novadāmo maksimālo caurplūdumu prognozēšanai.

Mūsdienīga ūdenssaimniecība nav iedomājama bez hidroloģisko un hidroķīmisko procesu detalizētas izpētes un modelēšanas. Latvijas apstākļiem atbilstošu, hidroloģiskos procesus raksturojošu modeli izstrādāja A. Zīverts, kurš tika pielietots Daugavas HES kaskādes novadāmo maksimālo caurplūdumu prognozēšanai (I. Jauja). Prof. A. Zīverta zinātniskā darba virzieni bija ļoti daudzveidīgi: augsnes ūdens režīms, meliorācijas sistēmu ekoloģija, meliorācijas ietekme uz noteces režīmu, nestacionāra ūdens plūsma sarežģītās gultņu sistēmās, hidroenerģētikas hidroloģiskais pamatojums.

Ņemot vērā katedras specializāciju ūdeņu jomā 1997. gadā, vēlreiz tika precizēts katedras nosaukums uz Vides un ūdenssaimniecības katedru.

Pēdējā desmitgadē kā galvenais un nozīmīgākais katedras pētījumu virziens izveidots Lauksaimniecības noteču monitorings.

Vides un ūdenssaimniecības katedra pārrauga visu līmeņu akreditēto studiju programmu īstenošanu: profesionālā bakalaura studiju programma Vide un ūdenssaimniecība, maģistra studiju programmu Vides inženierzinātne un doktora studiju programmu Vides inženierzinātne.

Absolventi darbojas dažādu līmeņu un struktūru konsultatīvajos dienestos, kā eksperti ietekmes uz vidi novērtēšanā, vides pārraudzībā un vides atveseļošanā, vides pārvaldes struktūrās un vides aizsardzības institūcijās, valsts un privātos uzņēmumos, kas saistīti ar ūdens apgādi un kanalizāciju, notekūdeņu tīrīšanu, vides apsaimniekošanu, plānošanu un aizsardzību, nozarēs, kurās ir vides tehniskās aizsardzības un riska analīzes nodaļas, valsts pašpārvaldē un pārvaldē, meliorācijas jomā, hidrotehnikas, pilsētu nosusināšanas un lietus ūdeņu sistēmu sakārtošanas jomās.

Vides un ūdenssaimniecības katedras pārstāvji aktīvi darbojas Latvijas Vides zinātnes un izglītības padomē, doktora studiju līmenī izveidojusies sadarbība ar Rīgas Tehnisko universitāti un Latvijas universitāti.

Par Vides un ūdenssaimniecības katedras pētniecības darba apjomu un kvalitāti pēdējā desmitgadē liecina 115 publikācijas, tostarp 80 publikācijas angļu valodā, un aizstāvētās trīs doktora disertācijas.

Vides un ūdenssaimniecības specialitātei pavisam bijuši 11 izlaidumi, bet sagatavoto vides un ūdenssaimniecības speciālistu skaits - 128. Aizstāvēti 30 maģistru darbi vides inženierzinātnē un 35 maģistru darbi hidroinženierzinātnē.