Viens no Mecklenburgas Pomerānijas reģiona vēsturiskajiem muižu centriem ir Klein Vielen, kas pētījumā tiek aplūkots detalizētāk.

Vēsturiskais muižas ansamblis spilgti atspoguļo 19.gs.apbūves stilistiku un ainavtelpas attīstības tendences.

Izvērtējot esošo situāciju, pētījums ietver mērķi, atgūt kultūrvēsturisko ainavtelpu, izmantojot kompozicionālās sintēzes procesu, kas balstīts uz gadsimta gaitā izmainīto apbūves un zaļās ainavtelpas struktūras raksturu. Pētījuma aktualitāte ir balstīta uz tūrisma infrastruktūras piesaistes attīstības iespēju vēsturiskajam reģionam, veicinot kultūrvērtību restaurāciju un funkcionālu atgūšanu. Ainavtelpas transformācijas procesi 150 gadu laikā ir veidojuši ietekmi gan uz zaļās ainavtelpas, gan arhitektonisko vērtību izmaiņām - vizuālā, funkcionālā un kompozicionālā kontekstā.

Katrs ainavu arhitekts dabā darbojas arī kā režisors, radīdams savu ainavtelpas izteiksmi funkcionalitātē un kompozīcijā. Tas ir attiecinams gan uz 18.gs., gan uz 21.gs. arhitektu radošās darbības laiku.

Pēc vēsturiskās izpētes materiāliem muižas apbūves centram  1797.g. kartē ir nolasāma kompozīcijas ass  ziemeļaustrumu ZA(NO) virzienā.

Ainavtelpiskās ass ziemeļu galā attīstījās  muižas  apbūves teritorija (kungu māja, lopu laidari, stallis, klēts, kalpu mājas, muižas krogs utt.), bet dienvidu daļā līdzās apbūvei- izveidojās regulāras formas parka teritorija. Salīdzinot  karti ar situāciju simts gadus vēlāk, ir redzams, ka parks ir pārveidots par ainavu parku, zaudējot tā regulārās stilistikas formas.

Aptuveni 200m attālumā no parka dienvidu virzienā pavērās skatu līnijas uz Klingenberga kalnu ar spilgti izteiktu kalna virsotnes pacēlumu, kas veidoja spēcīgu skata dominanti.

Pēc 1850.g. kalna virsotnē tika izbūvēta kapella ar aptuveni 100m garu koku aleju, kas veda kalnā uz minēto svētnīcu (arhitekts Fr.V.Buttels, 1796.-1869.). Līdz ar to ainavtelpā tika ienesta jauna kompozicionālā ass ar dominanti, kas novietojās ieslīpeniski pret esošo muižas apbūves ansambļa asi. Tātad 19.gs. vidū aizsākās  vēsturiskās ainavtelpas transformācijas process.

Salīdzinot un izvērtējot vecās apbūves situāciju Klein Vielen mūsdienās  un pirmskara posmu (20.gs. pirmo pusi), ir redzams, ka  vēsturiskās apbūves arhitektoniskā izteiksme ir izmainījusies. Atšķirības ir labi pamanāmas  fotofiksācijās.

Ir saglabājusies sarkano ķieģeļu arhitektūra, bet zudusi vēsturisko logu un durvju ailu proporcijas. Tas pats ir attiecināms uz ēku dzegas līnijas augstuma izmaiņām. Saimniecības ēku un kalpu māju mazie sīkrūšu logi ir pārvērsti par plašām vitrīnām, jo ēkas šodien  ir pielāgotas savrupmāju funkcionalitātei.

Viena no vecajām saimniecības ēkām ir saglabājusi savu saimniecisko raksturu, pie kuras ir veidots  iežogojums  putnu  ganīšanai. Saglabājusies arī vēsturiskā braucamā ceļa gultne un plašais saimnieciskais pagalms. Pozitīvais aspekts ir tas, ka šī zona gadsimtu gaitā nav apbūvēta, un ir nolasāma vēsturiski  telpiskā struktūra un tās mērogs.

Savukārt, parādes pagalma dienvidu daļā vecā kungu māja ir izzudusi un tās vietā  20.gs.60./70.g. ir uzcelta 2-stāvu dzīvojamā ēka.

Vēsturiskā parka teritorija pēckara gados ir sadalīta vairāku savrupmāju būvniecībai. Parka tālākajā austrumu puses stūrī izbūvēta brīvdabas estrāde ar plašu betona seguma grīdu pasākumu organizēšanai.

Vecajā muižas parka zonā ir nolasāmas divas lielas lauces. Ir  saglabāti vairāki vecie parka koki, kuru diametrs ir 70-100cm. Iepriekš minēto parka kompozīcijas asu krustpunktā atrodas ap 160cm diametrā liela kļavlapu platāna  (Platanus aceerifolia). Iespējams, ka veidojot  aleju uz Klingenberg kalnu, koks kalpojis kā pagrieziena punkts, kur krustojās vecā  muižas parka centrālā ass un  jaunā alejas ass. Simboliski- divi dažādi  laika nogriežņi dzimtas likteņgaitās –pirmais, kas saistīts ar dzimtas uzplaukuma vēsti, bet otrais – dzimtas traģēdijas caurvīts.

Izvērtējot iepriekš minēto, šī pētījuma autore, Klein Vielen muižas vēsturiskās kultūrainavas saglabāšanai piedāvā  .scenārija risinājuma versiju, kas balstīta uz kompromisa meklējumiem starp vēsturisko un mūsdienu situāciju.

Priekšlikumu veido 5 ainavtelpas, kuras ir saistītas vienotā kompozicionāli filozofiskā telpā.

1. ainavtelpu ietver  muižas vēsturiskās apbūves ansamblis un parks, kura mēroga aprises telpiski ir šodien nolasāmas.

Muižas apbūves zona ir ainavtelpiskās kompozīcijas dominante gan mēroga, gan funkcionalitātes izteiksmē.

Pēckara gados, veidojoties jaunai savrupmāju apbūvei vecā parka daļā, tiek ienesta svešāda struktūra.

Līdz ar to nav iespējama vēsturiskās ainavtelpas atgūšana, un ir jāizmanto telpas sintēzes meklējumi, kas ļautu uztvert vēsturisko mērogu.

Kā viens no risinājumiem ir, izmantot ķīļveida jaunu zaļo stādījumu zonas, kas pastiprinātu vēsturisko kompozīcijas asu izteiksmi. Otrs variants-galvenajās skatu līnijās veidot aizsargstādījumus (buferstādījumus), kas aizklāj 20.gs.otrās puses apbūvi, jo tā  traucē vienotu vēsturiskās ainavtelpas uztveri.

Esošie vecie parka koki dod iespēju nojaust un papildināt vēsturiskā parka struktūras veidolu.

20.gs. vidū pēckara gados muižas parka tālākajā dienvidrietumu malā ir iestādīta papeļu rinda. Patlaban tās labi kalpo kā vējlauzes, un reizē arī ir skaidri nolasāma vēsturiskās ainavtelpas robežšķirtne, ko iezīmē līdzās esošā agroainava.

2. ainavtelpu pēc izpētes scenārija varētu veidot zaļā teritorija starp muižas veco parku un ap 1850.g. stādīto vēsturisko aleju. Tātad vieta, kur atrodas milzu platānas kļava( Platanus aceerifolia) , kas minēts jau iepriekš.

Aptuveni 150 soļu distancējums no parka dienvidaustrumu malas līdz alejas sākumam kompozicionāli veido emocionāli spēcīgu telpu jeb prelūdiju, kas sagatavo nācēju nākošajam ainavtelpas uztveres scenārijam.

20m pirms alejas gājēju ceļš ir aizšķērsojams  ar smagnējiem un aptuveni 2.8m augsti  kaltiem  divviru metāla vārtiem, kas pastiprinātu dzimtas traģēdijas scenārija uztveri ainavtelpā.

Dzimtas likteņvārti simboliski arī ieskicē pirmo ainavas transformācijas procesu. Veidojot aleju, tiek aizklāta kalna kā ainavas dominantes elementa izteiksme. Kalns kā dominante izzūd, un kulminācijas lomu ieņem kapellas arhitektoniskā formveide.

Pirms paredzamo lielo vārtu izbūves  ir saglabājama esošā lielā lauce celiņa rietumu malā , kas varētu veidoties kā plaša meditācijas telpa (puķu pļava) ar atsevišķiem tēlniecības darbiem. Savukārt, demontējama ir līdzās esošā estrāde. Šeit iespējams piedāvāt aktivitāšu zonu (zaļā estrāde, rotaļu zona, sporta spēļu laukumi zālienā utt.)

3. ainavtelpu veido veco koku aleja. To kopējais skaits ir 64, pa 32 kokiem katrā pusē. Aleju veido gan kastaņas , gan liepas.

Zinot vēsturisko Jahna dzimtas traģēdiju, ir saprotams arī alejas koku skaits. Barona Eduarda Rudolfa Jahna (1816.-1880.) sieva Johanna Teodora Friderika Jahna (dzim.Kortuma, 1817.-1850.) mira 32 gadu vecumā pēc 8 bērniņa nākšanas pasaulē.

Sievasun jaundzimušā piemiņai tika izbūvēta Klingenberga kalna virsotnē kapella, uz kuru veda minētā koku aleja.

Ceļš caur aleju ved ļoti stāvā kalnā, tā papildus kāpinot gan fiziski, gan emocionāli pārdzīvojumu ainavtelpas uztverei.

4. ainavtelpu veido kalna virsotne ar spirālveida ceļu līdz pat kapellas ieejai. Gar spirālveida celiņa malu ap kapellu ir stādīti  ozoli un liepas, kas 150 gados ir izveidojuši milzu zarotni, un tie aizklāj ēku. Skatu aizsedz arī vairāki sīki koki, kaspatlaban tiek pamazām izzāģēti. Divpakāpju astoņstūru kapellas sarkano ķieģeļu arhitektūra ar nelielo torņa smaili veido iespaidīgu kalna virsotnes dominanti. Protams, ēkai ir nepieciešams liela restaurācijas darbu piesaiste.

Kapellas gotiskai un reliģiozi simboliskai 8-stūra formai ir  attiecināmas dzimtas likteņgaitas, jo iekštelpas 8-stūru plānojums perimetrāli veido 7 mazas telpiņas jeb istabiņas, kas ir kā piemiņas vietiņas katram bērniņam, bet astotā kapellas daļa ar ieejas vārtiem ir zona, kur simboliski māte devusies mūžībā, paņemot līdzi arī jaundzimušo.

Kapellas arhitektūras formveide kopā ar kalna stāvo pacēlumu un milzu koku vainagiem veido psihoemocionāli ļoti spēcīgu pārdzīvojumu. Šajā punktā kulminē arhitektūra, dabas pamatne,cilvēku likteņu traģēdija un  kristīgās pasaules vērtību apzināšana caur Dievu no paaudzes paaudzē.

5. ainavtelpas scenārija pamatā ir perimetrāli izvietotas skatu līnijas kalna dienvidu daļā aiz kapellas.Tās paveras ļoti tālu reljefaini gleznainā lauku ainavā, kas īpaši pievilcīga ir rudenī, kur agroainava mijas ar koku puduriem. Tīrumi un pļavas, kas kalpo ganāmpulkam, veido spēcīgu  metaforu, kas vēstī par to, ka dzimtas turpinājums nav pārrauts, bet gan rit tālāk caur Dieva svētību. Dabas gleznainums, mūžība, arhitektūras valoda  un ticība Dievam, vienkopus palīdz  tikt pāri vissmagākai likteņa spēlei.

Piecu ainavtelpu veiksmīga scenāriskā izspēle var dot tūrisma infrastruktūrai spēcīgu pienesumu. Katrai no ainavtelpām ir nepieciešams  atsevišķs detālrisinājums no kompozicionālā, funkcionālā un estētiski vizuālā viedokļa. Īpaši tas ir attiecināms uz dārza tēlniecības darbiem, kas tematiski ir pakārtojami muižas apbūves,  parka un  alejas  kompozicionālo asu mērogam un psihoemocionālajam kāpinājumam.

Ainavtelpu sasaiste ir iegūstama ar pārdomātu koku, krūmu, ziedu stādījumu plānojumu, ievērtējot esošo koku zarotnes mērogu, apēnojumu un dendroloģiskās īpašības. Tas attiecināms arī uz esošo  papeļu stadījumu rindu parka dienvidu daļā.

Klein Vielen muižas kultūrainava ietver ļoti spēcīgu potenciālu  vēsturiskā mantojuma atgūšanai Mecklenburgas reģionā.